KĀDAS CAURULES IZVĒLĒTIES?
Kopš deviņdesmitajiem gadiem ūdensvada un apkures cauruļu izvēle kļūst arvien plašāka. Tagad daudzi uzņēmumi ar labu reputāciju, ar mērķi padarīt caurules ilgmūžīgākas un vieglāk montējamas, ievieš arvien jaunus produktus, tādā veidā lietpratējiem atvieglojot darbu veikšanu. Ķīnieši, kā parasti, steidzas šos produktus nokopēt un piedāvāt par lētāku cenu. Parasti produkts izskatās tāpat, tikai izturība un uzticamība mēdz atpalikt. Ķīnietis pat Āfrikā ir ķīnietis.
Cilvēks, kurš ar visu šo daudzveidību saskaras pirmo reizi var apjukt piedāvājumu daudzveidībā, tāpēc, lai atrastu sev piemērotāko, veiksim nelielu ekskursiju cauruļu piedāvājuma labirintos.
Sērijveida dzīvokļos un citās ēkās, kas būvētas pirms 1990. gada ūdensapgāde un apkure tiek nodrošināta pa tērauda caurulēm, bet kanalizācija pa čuguna. Tāds bija pagājušais gadsimts un tagad šādas caurules būtu jāmaina, jo tur ir rūsa un nav ne energoefektivitātes, ne arī uzticamības. Reizēm skatoties uz pagājušā gadsimta caurulēm rodas arī bažas par kādas baisas viduslaiku slimības klātbūtni un šādu skatu mēs parasti nevēlamies savā mājoklī. Ko liksim vietā?
PPR
Viena no izplatītākajām mūsdienu izvēlēm ir PPR caurules, jeb kausējamā plastmasa. Šīs caurules ir ilgmūžīgas, nerūsē, neaizaug un to montāžai nepieciešamais aprīkojums nav diez ko dārgs. Veidgabali arī ir lētāki, nekā citām alternatīvām.
Ir arī potenciāli trūkumi, kurus montējot vajadzētu ņemt vērā. PPR caurules nav diez ko lokanas – katrā izliekumā vajadzēs iekausēt pa līkumam un tas paildzinās montāžas tempus. Turklāt, jo vairāk savienojumu caurulē, jo vairāk vietu, kur kaut kas var aiziet greizi. Tāpat PPR ir jūtīga attiecībā uz nepareizu montāžu – gadījumiem, kad tiek kausēta mitra plastmasa, vai caurules tiek pārkarsētas un veidgabals iekšpusē tiek aizkausēts. No ārpuses viss izskatās labi, caurules ir jaunas, bet iekšējais diametrs ir samazinājies. Tas var novest pie nepietiekamas ūdens caurplūdes.
Vēl viena bieži novērota problēma ir lēto Ķīnā vai Turcijā ražoto PPR veidgabalu sliktā kvalitāte. Lētie mēdz sākt pilēt jau tūlīt pēc montāžas un žēl ir ieguldītā darba, kuru sabojāja pāris eiro ietaupījums, pērkot lētākus veidgabalus. Skopais saimnieks maksā divreiz (un lētais montieris divreiz montē).
Dažas PPR caurules mēdz deformēties karstuma ietekmē, atgādinot Salvadora Dalī gleznotos pulksteņus. Lai tas nenotiktu, karstajam ūdenim un apkurei jāpērk PPR caurules ar šķiedru. To ne vienmēr ievēro amatieri un tas noved pie jau minētās cauruļu deformācijas vai pat sabrukuma.
Tāpat PPR reizēm ir grūti iekalt sienās, tās pašas ierobežotās lokanības dēļ. Tādiem darbiem labāk izmantot Alu-Pex caurules, kuras apskatīsim turpinājumā.
ALU-PEX
Tā ir trīsslāņu plastmasas – alumīnija – plastmasas caurule, tautā arī saukta par “henku”. Iesauka radusies no beļģu uzņēmuma “Henko”, kas pirmais tās laida tirgū. Caurule ir diezgan lokana, nerūsē un neaizaug. To var montēt arī mitrumā gan ar presējamiem veidgabaliem, gan saskrūvēm. Lokanība dod iespēju vieglāk ievietot cauruli jums vajadzīgajās šaurajās vietās un ietaupīt uz līkumu skaitu, jo katrs līkums maksā naudu. Jāpiebilst, ka Alu-pex līkumi ir dārgāki, nekā PPR. Lētie Depo nopērkamie ķīniešu Alu-pex līkumi ir tikpat neuzticami, kā visa pārējā būvniecībai paredzētā ķīniešu prece. Mēs izmantojam vācu Upanor un Itāļu Tiemme.
Dārgāks arī ir profesionālais aprīkojums Alu-pex montāžai. Amatieri parasti nespēj saņemties, lai montāžas instrumentos ieguldītu lielas summas un izlīdzas ar saskrūvēm, kuru montāžai vajag vien divas stellatslēgas. To var darīt, ja savienojumi ir pieejami. Taču ja tie tiek noslēpti sienās un grīdās, pastāv risks, ka agri vai vēlu tie sāks pilēt un jaunajās smukajās flīzēs būs jāskalda pamatīgs caurums, lai bojāto vietu saremontētu.
Pašas caurules nav diez ko dārgas, galveno dārdzību rada veidgabali.
Rezumējot – laba ražotāja Alu-pex ir uzticama un mūsdienīga caurule, kas pie pareizas montāžas kalpos gadu desmitiem.
KAPARS
Deviņdesmitajos gados tērauda cauruļu vietā nāca kapars. Tas nerūsē, tā montāža notiek lodējot vai ar jau iepriekš minētajām, ne vienmēr uzticamajām saskrūvēm. Ne tik sen parādījās arī kapara caurules ar presējamajiem savienojumiem, līdzīgiem kā Alu-pex.
Lodēšana ir tradicionālākais kapara montāžas veids. Tas prasa akurātu un pacietīgu darbu, viena savienojuma izveide var aizņemt pat 20 – 30 minūtes, līdz ar to ir skaidrs, ka montāžas process nav ne ātrs, ne vienkāršs, ne arī lēts. Tomēr daudziem klientiem joprojām patīk kapara industriālais izskats. Daži lodētiem savienojumiem uzticas vairāk, nekā presētiem un saskrūvētiem.
Kaparam ir arī daži mīnusi:
1. Ja stāvvadā ir ielikts kāds kapara posms, kuram seko tērauda dvieļu žāvētājs, divu dažādu metālu mijiedarbības dēļ sistēmā rodas elektrolīzes process. Iespējams, ka tas sāk izklausīties pēc raķešu zinātnes, tāpēc vienkāršāk sakot, šā procesa rezultātā dvieļu žāvētājs pamazām kļūst arvien plānāks un pēc kāda laika sāk pilēt. Plastmasas caurules šajā ziņā ir neitrālas un nerada šādus defektus.
2. Ārsti neiesaka lietot uzturā ūdeni, kas tiek piegādāts pa kapara caurulēm, īpaši ja ūdens tajās ir stāvējis ilgāku laiku. Tāpēc kapara caurules pielieto galvenokārt apkures montāžai.
3. Kapars ir dārgs.
PRESĒJAMĀS KARBONIZĒTA TĒRAUDA, NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA UN KAPARA CAURULES
Viens no jaunākajiem lodējamā kapara aizvietotājiem ir presējamais tērauds un kapars. Nerūsējošais tērauds ir izmantojams dzeramā ūdens sistēmām, bet karbonizētais tērauds un presējamais kapars apkurei un citiem mērķiem.
Šīs caurules montējas daudz raitāk par lodējamo kaparu un laiks, kā zināms, ir nauda. Kvalitātes problēmas ar šīm caurulēm un savienojumiem mēs neesam novērojuši.
Ja plānojat mainīt radiatorus jau izremontētās telpās, lai nesabojātu visu skaistumu, karbonizētais tērauds būs daudz saudzīgāka izvēle par lodējamo kaparu.
Jāņem vērā, ka šo cauruļu montāžai ir nepieciešams speciāls, profesionālais aprīkojums, kas nav lēts. Līdz ar to šie ir profesionāļu, ne amatieru materiāli.
IR ARĪ LĪMĒJAMĀ PVC PLASTMASA
Šī cauruļvadu sistēma ir izplatīta ASV. Līmētos savienojumus izmanto ūdensapgādes, apkures un kanalizācijas sistēmās. Arī Latvijā ar šāda veida caurulēm mums reizēm gadās sastapties. Tas ir deviņdesmitajos gados izstrādāts plastmasas caurules formāts, pie kura veidgabali tiek pielīmēti. Jāpiebilst, ka līme neganti smird un lai nesāk rādīties halucinācijas, līmēšanu labāk veikt gāzmaskā. Ja vēl ar to nav gana, tad arī vītņu savienojumi ir no plastmasas, nevis metāla, radot diezgan nepārliecinošu sajūtu par gaidāmo noturību.
Prakse rāda, ka šāda veida caurules dažos objektos ir saliktas deviņdesmitajos gados un divtūkstošo sākumā. Skatoties uz rezultātu reizēm šķiet, ka īsti skaidrā tie speciālisti tobrīd nebija.
Līmējamā plastmasa, skatoties no mūsdienu perspektīvas ir diezgan nepārliecinošas kvalitātes čakarīgs produkts un nav īsti pamata lai mūsdienās to turpinātu lietot. Tāpēc mēs iesakām tikt no tā vaļā visur, kur vien mēs ar to sastopamies.
Uzticieties mūsu meistaru viedoklim! Mēs esam jūsu pusē!